Siguldas senākā apdzīvojuma liecinieks. Pilskalns bijis nocietināts ar 8 m augstu un 75 m garu aizsargvalni. 13. gadsimta sākumā te risinājušās sīvas cīņas starp vietējām ciltīm un vācu bruņiniekiem.
Gaujas lejteces baseinā, arī tagadējā Siguldas, Turaidas un Krimuldas teritorijā senākā apdzīvotība konstatēta ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Seniedzīvotāji dzīvoja apmetnēs, nodarbojās ar medībām, zveju, audzēja mājlopus un vieglāk apstrādājamās augsnēs iekopa tīrumus. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka līdz pat aptuveni 7. gadsimtam Siguldas apkārtni apdzīvoja Vidzemes jeb Gaujas zemgaļi. Vairākus gadsimtus vēlāk, ap 11. gadsimtu, uzplauka krāšņā lībiešu kultūra. Tas bija ļoti piesātināts, lielām pārmaiņām un vēsturiskiem notikumiem bagāts laiks. Gaujas krastu stāvākajās vietās tika uzceltas koka pilis un nocietinājumi. Lībieši novadu galvenos pilskalnus sauca savā valodā: Satesele, Toreida, Kubesele. Tālāk no pilīm izveidojās zemnieku ciemi, tos visbiežāk dēvēja ciemu vecāko vārdos, piemēram, Anno ciems – Ennisele, Totes ciems – Totisele.
Pilskalnus allaž modri apsargāja ar lokiem bruņoti karavīri. Tur bija dzirdams arī kalēju, namdaru, podnieku un citu amatnieku darba troksnis.
Visi Siguldas apkārtnes pilskalni ir izvietoti Gaujas vai tās pieteku tiešā tuvumā. No trim pusēm tos norobežo dabīgi stāvas nogāzes, no ceturtās – dabīgi neaizsargātās, lēzenās – aizsarggrāvis un valnis. Uz vaļņa uzcēla baļķu aizsargsienu, aizsargsienas iekšpusē atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī aka.
Sateseles pilskalnā jeb Līvu kalnā 13. gadsimtā valdīja lībiešu vecākais – Dabrelis. Pilskalns bijis nocietināts ar 8 metrus augstu un 75 metrus garu aizsargvalni. 13. gadsimta sākumā te risinājušās sīvas cīņas starp vietējām ciltīm un vācu bruņiniekiem. Sateseles pils vecākais – Dabrelis – bijis nesamierināms vācu un to nestās kristīgās ticības pretinieks. Indriķa Livonijas hronikā sīki aprakstītas lībiešu cīņas ar vāciešiem pie Sateseles pils – 1206. gada neveiksmīgais pils ieņemšanas mēģinājums un pils pakļaušana dažus gadus vēlāk. Lūk, ko ir rakstījis hronists Indriķis: „Un viņi cīnījās un aizstāvējās daudz dienu. Bet vācieši ar paterellām (akmeņu metamām ierīcēm) dragāja pils aizsargsienas, svieda pilī daudz lielu akmeņu un nogalināja cilvēkus un daudz lopu. Citi ar bultām padzina līvus no aizsardzības un ļoti daudzus no viņiem ievainoja, vēl citi uzcēla aplenkumtorni, kuru vējš nākamajā naktī nogāza zemē; nu pilī sacēlās liela kliegšana un gavilēšana, un līvi, pēc senajām ieražām godādami savus dievus, nokāva dzīvniekus, ziedoja suņus un āžus un, zobodamies par krustnešiem, bīskapa un visa karaspēka acu priekšā svieda tos lejā no pils.
Taču visas viņu pūles bija veltīgas: tika uzcelts izturīgāks aplenkumotrnis, šis koka tornis ātri nostiprināts un uzbīdīts virsū grāvim, apakšā parokoties zem pils…vācieši rakās valnī un nerimās ne dienu, ne nakti, un valnis ieplaisāja tā, ka jau bija gaidāma visas aizsargsienas nobrukšana. Un, kad līvi redzēja, ka viņu stiprākās pils augša jau liecās lejup, viņi sirdī izbijušies un garā apmulsuši, aizsūtīja savus vecākos pie bīskapa un lūgtin lūdzās, lai viņiem piedod un nenogalina viņus. Bīskaps centās viņus pārliecināt, lai atgriežas pie ticības sakramentiem un nosūtīja pilī savu karogu, ko viņi pacēla, bet citi atkal nosvieda zemē. Nu Ase tika piesiets pie moku rīkiem un atsākta cīņa, un pēdējā kauja izvērtās niknāka par iepriekšējo. Tad viņi beidzot padevās, augšā pacēla Svētās Marijas karogu, bīskapa priekšā nolieca kaklus, pazemīgi lūdzot viņus pasaudzēt, lai viņi jo ātrāk pieņemtu nonievāto Kristus ticību, turpmāk stingri ievērotu visus svētos ritus un nekad vairs neatcerētos pagānu ieražas.”
Sateseles pilskalns ir piemērota vieta nelielai pastaigai Siguldas teritorijā, kurā izjust novada vēsturi un aplūkot krāšņos dabas skatus.