Ierunājis KASPARS ZVĪGULIS / zīmējuma autore JŪLIJA ROZENA
Reiz dzīvoja pirtnieks Ansis. Katru dienu viņš uzcītīgi berza kungu muguras un gaidīja to mirkli, to liktens pieskārienu, kad ikvienam no mums tiek dota iespēja. Un Ansis sagaidīja. Kādu dienu viņš zemē atrada guļam zaļu vara vērdiņu.
„Vai tik tas nav laimes vērdiņš, kurš vienmēr paliek kabatā – izdod cik gribi?” Ansis teica, pērkot mazu ziedu pušķīti mātei un viltīgs mirdzums parādījās viņa nogurušās acīs.
„Glabā to labi “– teica ziedu pārdevēja. “Kas tādu dabū, tā mūžam pietiek. Tik neaizmirsti apstāties.”
Tā laimes vērdiņš sāka ripot un Ansis ripoja tam līdz. Pagāja daudz gadu un Ansim piederēja jau pus pilsētas. Visi viņu sauca par Bagāto Ansi. Šķietamā laime piepildīja Anša kabatas un iegrauzās arī viņa dvēselē.
Bet kā koks, kas stāvējis taisni, reizēm mēdz nolīkt, kad serde tam izžuvusi, tā Bagātais Ansis – kādā svētdienā pacēla galvu no savas naudas maisu čupas un izgāja pastaigāties, bet viņa acis redzēja tikai tukšumu un vientulību. Viņa ausīs skanēja neizsakāmi sāpīgs klusums.
„Es biju tik tuvu laimei…” nodomāja Ansis, un tieši tanī brīdī vērdiņš izkrita viņam no rokām, ievēlās ūdenī un pārvērtās mazā, sarkanā velniņā – “Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks”.
Laimi nevajag krāt…laimi vajag izdzīvot…..
