Ierunājis MĀRTIŅŠ KLIŠĀNS / zīmējuma autore LŪCIJA VILDIŅA
Viņa ir ūdens zaigojums, kas mīt tikai cilvēku ilgās. Sapņi, kurus vēlamies piepildīt.
Latviešiem jau izsenis Ziemeļmeitas tēls ir bijis simbols kaut kam tālam, skaistam, neaizsniedzamam, pēc kā nemitīgi ilgoties un tiekties.
Gāju meklēt Ziemeļmeitu, garu, tālu ceļu veicu – tā ikreiz Ziemeļmeitas labvēlību iegūt tīkotājiem bija jāveic garš un grūts ceļš. Pilns kārdinājumu, pilns pārbaudījumu, grūtu izvēļu, maldu un garīgas pārtapšanas, lai gūtu Ziemeļmeitas labvēlību un dotos tai līdzi, uz augšu.
“Paskaties lejā!”- Ziemeļmeita teica.
Pa kalna muguru gāja ceļš. No vijas pa viņu plūda balta gaisma, un iz tumšām ielejām kūņojās augšā nosmirkuši ļaudis un, drēbes tīrīdami no dūņām, stājās uz ceļa.
Un Ziemeļmeitas balss dimdēja caur debesīm – “Reiz šī varavīksnes velve būs pilna gaismas, kas būs lielāka un spožāka kā saule. Visas ielejas no viņas tiks gaišas, un visi kāps kalnos un staigās pa baltiem ceļiem”.
Pasaulei nav gala un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.
