Ierunājis JURIS KAUKULIS / zīmējuma autore ALISE AKMENTIŅA
Vilks – karavīru aizbildnis, vilkacis – Dieva suns.
Teikas stāsta, ka par vilku vis nevarēja kļūt kurš katrs, tikai burvis vai ļoti gudrs cilvēks – cilvēks ar deviņiem prātiem.
Lai nokļūtu vilka ādā bija pilnmēness naktī pa mēness gaismas stigu jāiet dziļi mežā un jālien caur tādu koku, kam galotne pie zemes noliekusies un vēl saknes zemē laidusi. Tad cilvēka dvēsele iziet no miesas un iemājo vilkā. Lai atkal par cilvēku taptu, caur tādu pašu koka sakni jālien atpakaļ.
Pasaulē slavenākais vilkacis ir pirtnieks Matīss, kurš 16. gadsimta nogalē dzīvoja Mālpils apkaimē. Šis vīrs daudz plašāk zināms ar vārdu “vilkacis Tīss”.
Kniediņu muižas pirtnieks kādā tiesas prāvā pēkšņi labprātīgi atzinās, ka esot ilgus gadus skrējis par vilkaci.
Uz elli vilkači ejot kājām kā vilki. Tā atrodoties ezerā pie Mālpils.
Reiz Tīss no elles uznesis atpakaļ labības ziedus, ko kāds Mālpils zemnieks tur sanesis, lai atņemtu graudiem dīgšanas spēju.
Viņam esot bijis vilka kažoks, ko saņēmis no kāda alūksnieša, kas to dabūjis Rīgā un atdevis kādam allažniekam.
Tīss sevi neuzskatīja par ļauno vilkaci, kura uzdevums ir kaitēt cilvēkiem, bet gan par “Dieva suni”.
Ellē skrējis nevis, lai kalpotu velnam, bet gan, lai palīdzētu cilvēkiem gūt labu ražu un no elles atgrieztu virszemē labību, kuru tur sanesušas raganas.
