Tas esot mazs brūns vīriņš, viņš esot visur, kur kaut kas gatavojas, viņš kliedzot – “Brūns!”, “Brūns!”, “Brūns!” – un viss kļūstot brūns un gatavs.
Redzot viņu tikai retais – vajagot lielu pacietību.
Domāju, tagad darīšu tā. Ielīdīšu, noslēpšos baravikā tārpa alā. Domāts – darīts. Ielienu, gaidu. Jā, nāk! Uzrāpjas uz sēnes, un es – hop! – šim klāt. Baravika jau atkal brūna. Un šis – hop! – ielec brūklenēs un pazūd.
Tā viņš dara – kamēr citi ne redz, ne dzird. Zaļos čiekurus pārkrāso par brūnajiem – gatavs! Zaļās ozolzīles par brūnajām- gatavs! “Gatavs!”, “Gatavs!”, “Gatavs!” – tā vien runā.
Neviens nezina, kur viņš dzīvo. Citi saka: lāča vilnā; citi saka: brūnajā ķērpī, vēl citi runā: ozola zīlēs vai priedei aiz mizas.