Bites skrēja kā mazas, dzeltenas plastilīna bumbiņas no vienas dzeltenās cūkpienenes pie otras un tad ielīda atpakaļ dzeltenajā stropā. Bet strops izskatījās kā milzīga dzeltena bibliotēka.
Medus rāmīši – kā lieli plaukti līdz griestiem un visi pilni šūniņām. Bet šūniņas izskatījās kā mazi dzelteni sešstūraini televizori, tikai ekrānu vietā spīdēja dzeltens medus.
Līdz tālumam ziedēja dzelteni lauki un pļavas, visi kalni dzelteni mirdzoši.
Pienāca dzeltena govs, domāja, ka es esmu dzeltenā cūkpienene, un mani apēda.
Tālāk nu es vairs nevaru uzrakstīt.