Laiva lēni pazūd vakara dūmakā.
Zvejnieki ceļ ostā no laivas luču kastes, smaržo pēc dūmiem un vējš nes sīku lietu. Vējš ir auksts un jūra nemīlīga. Eju gar krastu, kliedz maza ķīvīte. Smiltīs guļ četras raibas oliņas, vējā un lietū – vai tad tā var bērnus izperēt?
Jūra visskaistākā ir no septembra līdz janvārim.
Ceļš pa kuru mēs ejam ir vaga. Katrs ceļš ir liela kartupeļu vaga.
Kartupelis ir kartupelis, bet arī kartupelis ir – mīlestība! Kartupelis dzen asnu pagraba tumsā un nav skaistāka skata par māju ziedoša tupeņu lauka vidū. Es jau nezinu, vai jūs esat ievērojuši, kā zied kartupeļi, kad un kā tie smaržo. Ja jūs kartupeļus tikai ēdat, tad es jums velti stāstu par mīlestību. Kaut gan – kartupeļu ēšana arī ir mīlestība, un jūs vēl visu neesat zaudējis, ja neesat ievērojis, kā kartupeļi zied.
Es braucu mājās, aiz loga Kurzeme.