Izstāde “Lai būtu, mums jāsaprot upe” apskatāma kultūras centrā “Siguldas devons” no 30. aprīļa līdz 31. maijam. Kultūras centrs “Siguldas devons” atvērts no otrdienas līdz piektdienai no plkst.11 līdz 18 un sestdienās no plkst. 10 līdz 16.
Izstādē “Lai būtu, mums jāsaprot upe” trīs Baltijas valstu mākslinieces dalās domās un emocijās par dabu – dzīvo, vienoto sistēmu, kuras elements ir arī cilvēks. Tās norises vieta Siguldā nav nejauša, jo šejienes savdabīgās ainavas ar gleznainajām upes panorāmām un devona laika iežu atsegumiem – smilšakmens kraujām un alām – ir ceļinieku īpaši iemīļotas jau kopš romantisma laikiem 19. gadsimtā. Diemžēl 21. gadsimtā runāt par dabu nozīmē nevis baudīt ainavu, nevis cīkstēties ar to, bet runāt par visus apdraudošām klimata pārmaiņām, ekoloģiju, dabas negausīgu patērēšanu ar tehnoloģiju palīdzību, cilvēka un dabas aplamajām attiecībām, kurās Homo sapiens savu ērtību dēļ ignorē visu pārējo sugu izdzīvošanas vajadzības.
Vizuālā laikmetīgā māksla vides veselībai pievērsās uzreiz pēc tam, kad cilvēki 1972. gadā pirmo reizi pa īstam apjauta savu dzīvesvietu, plašsaziņas līdzekļos ieraugot publicētu Zemes fotogrāfiju no “Apollo 17”. Amerikāņu kosmonauta veiktais fotouzņēmums ieguva nosaukumu “Zilā marmora bumbiņa” (The Blue Marble). Pasaules vizualizācija šokēja ar apziņu, ka mēs visi bez izņēmuma esam vienā laivā – uz izolētas biosfēras bezgalīgā kosmosā. Neilgi pēc tam, 1973. gadā, ar mērķi aizsargāt upes senlejas un tās apkārtnes vērtības ir dibināts arī Gaujas Nacionālais parks.
Mākslinieces Sabīni Šnē, Kotrīnu Ūlu Kilulīti un Mari Lēnu Kīpli vieno skatījums uz dzīvības tīklu saskaņā ar šobrīd aktuālajām ekofeminisma idejām. Tās aicina sugu hierarhisko izpratni un cilvēku dominanci aizstāt ar solidaritāti, apziņu, ka visa daba ir savstarpēji atkarīga un saslēgta smalki veidotā tīklā, kur katrai sīkākajai vienībai ir sava nozīmīga loma. Mūsdienīga garīguma meklējumos, tāpat kā bioloģijā būtisks ir kļuvis no klasiskās grieķu kultūras aizgūtais Gajas koncepts. Tas traktē planētu kā vienotu organismu un šajā klimata pārmaiņu laikā vedina vērot, kā biosfēra un organismu evolūcija ietekmē globālās temperatūras svārstības, jūras ūdens sāļumu, hidrosfēru, atmosfēru un citus vides faktorus, kas ietekmē Zemes apdzīvojamību.
Sabīne Šnē jauktu mediju instalācijas viedo nosaukumu “Lai būtu, mums jāsaprot upe” aizguvusi no Ursulas K. Le Gvinas dzejoļa Infinitive. Tā ir atbilde uz instalācijā uzdotajiem jautājumiem: “Kāda nākotnē varētu izskatīties Zeme? Vai arī turpmāk to apdzīvos gan cilvēki, gan citi dzīvi organismi? Un ko mēs varam mācīties no mūsu kaimiņiem – dažādām dzīvām būtnēm un to dzīvesveidiem?” Šoreiz viņa pētījusi zilās mīdijas, ķērpjus, mēslu vaboles un micēliju. Mari Lēnas Kīpli videoinstalācija veltīta zinātniecei, kura pēta dabas anomālijas papīrfabrikas apkaimē un darba gaitā sajūt dziļu gara radniecību ar upi. Māksliniece pievēršas jautājumam par dabas kā dzīvas būtnes neaizsargātību un beztiesisko stāvokli, viņa balstās Melburnas Universitātes ūdens tiesību ekspertes Erinas O’Donnellas atziņās par lēmumu pieņemšanu un likumdošanu attiecībā uz upēm un ierosina upēm piešķirt juridiskas personas statusu. Kotrīna Ūla Kilulīte jūtīgi izmanto video, fotogrāfiju, gaismu un tekstu, lai rādītu klimata pārmaiņas, cilvēka neatgriezeniski izraisītos procesus uz planētas, tos samērojot ar sievietes grūtniecības laika grafikiem. Viņas vērojumu raisītās bažas mierina aizkustinoša šūpuļdziesma trauslajai, nomocītajai Zemei.
______________________________________
Dalībnieki: Mari Lēna Kīpli (Mari-Leen Kiipli, EE), Kotrīna Ūla Kiliulīte (Kotryna Ūla Kiliulytė, LT), Sabīne Šnē (LV)
Kuratore: Inga Brūvere (LV)
______________________________________
Izstādes sadarbības partneri: Valsts kultūrkapitāla fonds, Siguldas dome, kultūras centrs “Siguldas devons”, Igaunijas Republikas vēstniecība Rīgā, VPT Grupa, tipogrāfija “Adverts”, “Rixwell Hotels”, Arterritory.com, Echo Gone Wrong, NOBA, Street Level Photoworks, Northern Photographic Centre, Creative Scotland, Lietuvas Kultūras padome, Hope Scott Trust.