“Rīts ar literatūrzinātnieku” augustā aicina uz Anitas Rožkalnes priekšlasījumu “No Ulmaņa kulta līdz Staļina kultam. Vai tiešām?”
19. augustā plkst. 11.00 Sunīšu bijušā kantora telpās notiks cikla “Rīts ar literatūrzinātnieku” augusta tikšanās. Literatūrzinātniece Anita Rožkalne stāstīs par laika posmu latviešu literatūrā pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā 1940. gada jūnijā. Pasākumu iespējams apmeklēt klātienē. Pasākuma video tiks publicēts “Siguldas Devona” facebook lapā.
1940. gada jūnijā notikusī padomju karaspēka šķietami pēkšņā ienākšana Latvijā izraisīja lavīnas efektu ne tikai politiskajā, sociālajā un saimnieciskajā dzīvē, bet arī kultūrā.
Pāris mēnešu laikā arī latviešu literatūra piedzīvoja krasākās un straujākās pārmaiņas tās vēsturē. Jaunas ideoloģiskas nostādnes apvērsa otrādi līdz tam literatūrā dominējoši pausto izpratni par Latvijas valstiskumu, mainīja atziņas par daudzām cilvēciskajām vērtībām un brīvībām, atspoguļojoties ne tikai jaunradīto literāro darbu saturā (visbiežāk cenzūras vai pašcenzūras iespaidā), bet arī atkārtoto izdevumu teksta pārmaiņās un pat grāmatu dizainā. Par procesa virzību un dinamiku liecināja daudzas zīmes un pazīmes, kas atklāja nozīmju maiņas. Piemēram, par tautas vēsturiskā optimisma pamatu uzlūkoja iepriekšējai pretēju loģiku. Viena vadoņa cildināšanu aizstāja cita vadoņa slavināšana. Agrākās rakstnieku organizācijas vietā radās jauna, un tās biedru skaitā bija gan tautas mīlēti un cienīti autori, gan iepriekš gandrīz nezināmi. Kas bija šie cilvēki, kāpēc un kā viņi nokļuva jaunā vēstures viļņa galotnē vai tika ierauti dzelmē? Kas ar viņu uzskatiem un viņiem kā indivīdiem notika sekojošos divos, piecos, desmit un vēl gados? Kas no tā visa atspoguļojās viņu literārajos darbos un kas rodams vien laikabiedru liecībās un nereti subjektīvajās atmiņās, kad pietrūkst dokumentāli pierādāmu faktu?
No 1940. gada līdz mūsdienām daudzkārt mainījušies viedokļi par tolaik notikušā būtību, cēloņiem un dalībnieku lomu. Dalībnieku skaits – vai ne visi tolaik dzīvojušie? Vai varbūt gandrīz visi? Vai tikai daži desmiti sabiedrībā labi pazīstamo? Un – ja par talantīgākajiem un slavenākajiem – vai Vilis Lācis, Andrejs Upīts, Jūlijs Lācis, Aleksandrs Čaks, Jānis Sudrabkalns, Eriks Ādamsons, Mirdza Ķempe un vēl, un vēl daudzi līdz pat Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai strādājošie rakstnieki bija Latvijas nodevēji? Dažu likteņos ielūkojoties, šķiet, var saskatīt kādas laikmeta un cilvēcisko izvēļu likumsakarības.
Anita Rožkalne ir filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece. Beigusi LU filoloģijas fakultāti, stažējusies Lielbritānijā – Britu akadēmijā (British Academy) un Londonas universitātē. Autore grāmatām par rakstniekiem “Lauva: Dzejniece Astrīde Ivaska” (2012; LZA Viļa Plūdoņa balva latviešu literatūrzinātnē, 2017), “Kārļa Zariņa burvju aplis” (2016; Gada balva literatūrā, speciālbalva par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā, 2017), “Brīvie vektori: Versija par Gundegu Repši” (2022; nominēta Latvijas Literatūras gada balvas otrajai kārtai, 2023). Autore grāmatai par latviešu trimdas literatūru “Palma vējā” (1998; Latvijas Rakstnieku savienības Kritiķa kauss, 1999).), interviju krājumam “Zvaigznes šūpolēs: Rakstnieki par dzīvi un literatūru” (1999). Rakstījusi komentārus rakstnieku grāmatām, tostarp izdevumam I. Ziedonis “Raksti 12 sējumos” (1.–11. 1995–2000). Publicējusi ap 300 rakstu par latviešu literatūru un literatūras teorijas jautājumiem. Prozas grāmata “Rono. Rono…” (2010).
Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds
Informatīvais atbalstītājs: Latviešu grāmatai 500
Ciklu “Rīts ar literatūrzinātnieku” rīko “Siguldas devons” sadarbībā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu.