Siguldas novada bibliotēkā 21. janvārī plkst. 12.00 tiks atklāta tekstilmākslinieces Santas Grigus gobelēnu izstāde “Aušana kā dzeja”. Darbi radīti klasiskajā gobelēnu aušanas tehnikā, izmantojot vertikālās stelles un aušanu no aizmugurējās puses (spoguļattēlā). Izstādes atklāšanā aicināsim autori uz sarunu par aušanu un dzejas ietekmi uz darbu tapšanu. Izstādē būs skatāmi Santas Grigus radītie tekstildarbu cikli “Zilās poēzija” un “Pirkstu redze”.
Tekstildarbu cikla “Pirkstu redze” kompozīcijām ierosme gūta konkrētos vērojumos Parīzē, kas atspoguļo profesionālo pieredzi bagātinošo laiku, strādājot prakses vietā Valsts Gobelēnu manufaktūrā Francijā “Mobilier national et manufactures nationales des Gobelins, de Beauvais et de la Savonnerie” (“Manufactures nationales de Tappis et Tappiserie”). Cikla atsevišķo darbu nosaukumos, kas sastāv no konkrēta laika (precīza datuma) un vietas (precīzas adreses), ietverta dienasgrāmatas ideja. Jebkuram interesentam ir iespēja sameklēt konkrēto vietu Parīzē un salīdzināt savus vizuālos iespaidus ar tekstildarbos attēlotajiem.
Redze, acis ir tēls, kas simbolikā saistīts ar garīgās redzes spēju, kas pats var raidīt spēka starus un simbolizē garīgas izteiksmes iespēju. Katra darba nosaukumā ietverts arī tēls, kas visspilgtāk iespiedies atmiņā no klasiskās aušanas prasmju apgūšanas laika Parīzē. Visās kompozīcijās liela uzmanība pievērsta šķietami necilā atainošanai: nošķiebušies un nomīti trepju pakāpieni, nodilušas parka celiņa flīzes, ar patinu apklājušies koka slēģi un nolupusi sienas krāsa. Tie ir īpaši akcentēti, pie tā ir strādāts un eksperimentēts stundām ilgi. Kompozīcijās iedzīvināts japāņu kultūras Wabu-Sabi princips: godināt dabisko, silto, veco, ar sajūtām uztveramo, kas mainās līdzi visiem gadalaikiem. Šis princips paver iespēju sajust šķietami necilu un dažādu materiālu spēku un garīgu bagātību. Cikla nosaukuma “Pirkstu redze” iedvesma gūta O. Vācieša dzejoļa “Žilbšana”.
Izstādes viens no centrālajiem un apjomīgākajiem darbiem ir “Zilās poēzija”, kas ir deviņu tekstildarbu cikls, (2022). Katra tekstildarba izmērs 28×28 centimetri (x9). Darbā “Zilās poēzija” satiekas ne vien redzamais, proti, vizuālais (aušanas tehnikā gleznotais) un sajustais (taktilais), bet arī skaniskais (vārdiskais, dzejiskais jeb poētiskais). Darba idejas atklāsmē būtiski ir divi tēli – poēzija/dzeja un zilā krāsa. Tomēr kompozīciju idejas vizuālajā atveidā nozīmīgs ir magones zieds un arī kvadrāts.
Dzeja ir specifiska cilvēku garīgās pieredzes krātuve. Dzejas radīšana, lasīšana, klausīšanās, citiem vārdiem sakot, dzejas izjūta var iepludināt cilvēkā vismaz daļu no iepriekšējo paaudžu garīgās pieredzes. Ikdienā cilvēks garīgi “nolietojas”, bet pietuvošanās dzejas brīnumam un burvestībai rada svētkus, svinīgumu, kas var kompensēt cilvēka vienveidīgo pastāvēšanu un vairot cilvēku citādības tieksmes. Angļu romantisma virziena dzejnieks Persijs Bišs Šellijs (Percy Bysshe Shelley) par poēzijas īpašo nozīmi cilvēku dzīvē raksta: “Tā (poēzija/dzeja) pārveido visu, kam pieskaras, un viss, kas dzīvo tās spožajā klātesmē, pārtop par gara iemiesojumu; dzejas slepenā alķīmija pārvērš brīnišķā zeltā indīgos ūdeņus, kas plūst no nāves caur dzīvi, norauj pasaulei ierastības plīvuru un atklāj tās gulošo skaistumu.” Dzejolis ir mākslas darbs, ko mākslinieks rada, izmantojot savu bagāto iztēli. No īstenībā vērotā tiek veidota cita, ļoti neparasta un savdabīga pasaule – jauna doma un ideja. Katrā poēzijas skaņā, vārdā iespējams atklāt ko īpašu – tikai savu. Tas var dzejoli pārvērst par bezgalīgu atklājumu avotu. Šādas dzejas īpašības atspoguļojas darba “Zilās poēzija” saliktajā formā. Katrs atsevišķs tekstildarbu cikla darbs ir novietojams atšķirīgā attālumā un secībā cits no cita, un atkarībā no abstrakto darbu kombinācijām veidojas jaunas asociācijas, citi iztēles tēli un domas var attīstīties dažādi.
Būtisks tēls darbā “Zilās poēzija” ir zieds. Darba idejas vizuālajai atveidei izraudzīts zieds pilnā plaukumā. Pilnā plaukuma brīdis ir krāšņākais zieda attīstības ciklā, bet tas ietver arī mājienu par to, ka šis skaistums ir gaistošs. Darbā “Zilās poēzija” lietotais zieda interpretācijas veids ir tā sadalīšana. Attēls dalīts kvadrātos.
Kvadrāts ir tēls ar savu simbolisko nozīmi. Kvadrāts, tāpat kā aplis, simbolizē mūžību un arī bezgalību.
Tekstildarbu cikls “Zilā poēzija” atspoguļo ilgas notvert zilās krāsas toņu mainīgo un netveramo plūdumu, arī apzināties laika plūdumu, kas tāpat nav notverams. Dzeja jeb poēzija ir salīdzināma ar taureņa spārna pieskārienu vai pat netveramu atspulgu tekošā strautā, tas ir nenotverams, bet aicinošs. Tas ir mudinājums ieskatīties, ievērot un iedziļināties.
Dzeja nav sastingusi kā stikls, tā ir mainīga: salauzta kā viļņi, plūstoša kā mākoņi, bezgalīgi ietilpīga kā zilais ūdens un zilās debesis, kas apņem pasauli. Asociācija, iztēle, reflekss, refleksija, vibrācija, doma, pārdomas, atklāsmes. Poētiskā zilā magone ir sadalīta, izārdīta, sajaukta ar citiem un ar citām, citiem laikiem, citām tradīcijām. Un salikt to kopā var gan radītājs, gan uztvērējs. Savienot var dažādi.
Katram ir iespēja izveidot savu “Zilās poēziju” – tādu, kādu to iztēlē skata pats.
Santa Grigus izglītību ieguvusi Latvijas Universitātē (1988–1996), kur maģistra grāds pedagoģijā (latviešu valodas un literatūras metodikā) iegūts, pētot dzejas uztveres procesu. Izglītība turpināta Latvijas Mākslas akadēmijā (2015–2021), kur iegūts bakalaura un maģistra grāds vizuāli plastiskajā mākslā – tekstilmākslā. Tekstilmākslinieku grupu izstādēs piedalās kopš 2016. gada, izstādes bijušas dažādās vietās Latvijā, Lietuvā un personālizstādes Latvijā.
Ieguvusi tekstimākslinieces stažieres diplomu, apgūstot klasisko aušanas tehniku (2018) Parīzes Valsts Gobelēnu manufaktūrā Francijā “Mobilier national et manufactures nationales des Gobelins, de Beauvais et de la Savonnerie” (dibināta 1662. gadā) horizontālo steļļu darbnīcā (atelier de Basse Lice).
Par saviem galvenajiem skolotājiem un iedvesmotājiem tekstildarbu radīšanā uzskata Maiju Baumani, Ievu Krūmiņu, Alekseju Naumovu un Izabellu Kingu (Isabelle King).
Kopš 2018. gada strādā klasiskajā aušanas tehnikā, izmantojot vertikālās stelles. Tehnikas lielākā atšķirība no aušanas tradīcijas Latvijā ir aušana ar aizmugurējo pusi uz augšu/uz priekšu, izmantojot spoguļattēlu. Dzijas un šķiedras krāsošanai izmanto dabiskās krāsvielas, tostarp indigo (Indigofera suffruticosa).
Tradicionālo, proti, seno, lēno un meditatīvo, dzijas krāsošanas un aušanas tehniku izmantošana savas domas izpausmē mūsdienu steidzīgajā un vizuāliem iespaidiem pārblīvētajā laikā ir izaicinājums, kas aizrauj un rosina. Lēni un ar rokām darināts/ar pirkstiem ieraudzīts un radīts tekstildarbs ienes jutekliskumu, mīkstumu, siltumu kā vērtības pasaulē, kur dominē pavisam kas cits: ātrums, virspusība, metāla un plastmasas priekšmeti. “Aušana ir mudinājums ieskatīties, ievērot un iedziļināties. Pieskarties un iegrimt. Pieskāriens neaptur kustību, viss turpinās. Asociācija, vērošana, ieskatīšanās, iztēle, reflekss, refleksija, vibrācija, kontemplācija, doma, pārdomas, atklāsmes. Laime saliekoties no dažādiem pavedieniem, līdzīgi norit aušanas process,” uzskata autore.