Māksliniece Solveiga Vasiļjeva jau vairāk kā 40 gadus caur savu radošo darbību, spēku un neatlaidību nes Latvijas vārdu pasaulē. Viņa zināma kā daudzpusīga un radoši nerimstoša māksliniece. Solveiga ir ne tikai izdomas bagāta tēlniece, bet arī darbojas citos mākslas žanros – zīmējumi, digitālā grafika, video, skulptūra un instalācijas.
“Manu radošo pētījumu un meklējumu objekts ir gaisma, atstarošanās un caurspīdīgums. Tas sasaucas ar pirmsākuma ideju un svēto Trīsvienību, kur augstākā saprāta – Dieva izpausme ir gaisma, atstarošanās – viņa radītais (daba, būtnes). Caurspīdīgums – kā metafora garam jeb apziņai, kas mājo augstāko dimensiju telpā,” par izstādē skatāmo stāsta māksliniece.
2009. gada izstāde “Asinsaina” Dizaina fabrikā, 2011. gadā “Sarkanais kods” Ķīnā, 2013. gadā izstāde “Kāds vēro vīrusu. Mutācijas” Jūrmalas pilsētas muzejā, 2013. gadā “Laika ķērājs” Japānā, 2016. gadā izstāde “Hierarhija” koncertzāles ”Cēsis” Izstāžu zālē, 2016.gadā “ Kentaurs21” Taivānā, 2017. gadā “Eņģelis 2111” Taivānā, 2020.gadā “Jaunās eksistences formas” Siguldā – šie mani līdzšinējie projekti veido savstarpēju pēctecību, tie ir kā kāpnes, kur katrs nākošais projekts ir iepriekšējā turpinājums. Nākošais radošā darba posms turpina iesākto – mēģināt atminēt Dieva mīklainos un noslēpumainos nodomus par Visuma evolūciju un mūsu civilizāciju kā tā sastāvdaļu.
“Pētījumu un meklējumu būtība ir visus šos elementus, gaismu, atstarošanos un caurspīdīgumu, integrēt telpiskos objektos. Mūsdienu materiālu pieejamība ļauj to īstenot. Piemēram, daudzu slāņu caurredzamība rada daudzu dimensiju sajūtu, pulētas (ieliektas un izliektas) spoguļplaknes – atstarošanos. Gan objekti, gan pielietotie materiāli, gan to forma veido vienumu un ilūziju par daudzu dimensiju pasauli,” turpina Solveiga.
Solveiga Vasiļjeva dzimusi 1954.gadā Rīgā, beigusi Siguldas 1.vidusskolu. 1978.gadā beigusi Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti. Ir Arhitektūras maģistre. Izstādēs piedalās kopš 1977.gada. Ir daudzu izstāžu, simpoziju dalībniece Latvijā un ārzemēs. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1989.gada.
80. gados viņa sāka strādāt kā tēlniece, veidoja granīta, marmora un bronzas skulptūras. Tēlniecībā māksliniece izmanto granītu, marmoru, koku, bronzu, arī nerūsējošu tēraudu un dažādas šo materiālu kombinācijas. Māksliniece rīkojusi personālizstādes un piedalījusies izstādēs, simpozijos Latvijā, Beļģijā, Dānijā, Turcijā, Japānā, Ķīnā, Argentīnā, Čehijā, Polijā, u.c.
Ar 90. gadiem Solveigas Vasiļjevas daiļradē nozīmīgi kļuva sirreālisma principi, kurus viņa realizēja bronzas skulptūrās. Pakāpeniski, sākot ar 1994. gadu — ar Vasiļjevas personālizstādi «Dieva smaids», mākslinieces tēlniecības periods transformējās telpiskos objektos un lielformāta zīmējumos. Autori sāka interesēt pasaules un Visuma attiecības, kuras viņa vizuāli rādīja kā gaisa, gaismas un matērijas telpiskās, vieliskās un enerģētiskās īpašības, zīmējot tās plaknē, kā arī veidojot tēlnieciskus trīsdimensiju objektus metālā, kas skatītājus pārsteidza ar gaismas atspulgu spēlēm. Šos paņēmienus māksliniece attīstīja savās personālizstādēs — «Dieva smaids» (1994), «Cita pasaule» (1996), «Virs Peru» (1998), «Ceļā» (1999), «Struktūras» (2000), «Mākoņa anatomija» (2000), «Puķes» (2001).
Jaunu dimensiju Solveigas Vasiļjevas radošo ideju attīstībā ienesa izstāde «Eksistences lauki» (2001) un «Mēles sajūta» (2003), kurās cilvēks tika interpretēts kā superjūtīgs sensors. Tēma tika turpināta izstādē «Zupa… ir pusdienlaiks», kas 2003. gadā tika izstādīta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī izstādē «Nezona». Solveiga Vasiļjeva ir arī autore objektam “Skūpsts” no sērijas “Jaunās eksistences formas”, kas kopš 2020. gada apskatāma kultūras centra “Siguldas devons” ārtelpā.
Izstāde “Bez robežām” tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Siguldas novada pašvaldības atbalstu.