Aspazijas luga “Ragana” tapa laikā, kad dzejnieces un dramaturģes lugas tika iestudētas Rīgas Latviešu teātrī, tomēr sievietes stāvoklis sabiedrībā, runājot dzejnieces vārdiem, “tinās melnas nakts dūmakā”. Arī šodien, gandrīz 130 gadus vēlāk, līdztiesības ideja ar Aspazijas roku uzstājīgi klauvē pie mūsu kultūras namdurvīm, no jauna taujājot, ar kādiem līdzekļiem ne tikai iespējams, bet arī vērts piepildīt savus sapņus un ilgas?
Izrādes radošā komanda, sekojot Aspazijas valodas krāšņajam rakstam, ar balss un ritma spēlēm izgaismo “Raganas” stāstā glabāto pavedienu par sievietes pieredzi, piepildot savas ilgas un sapņus. Ragana “ar visu savu liesmaino būtību no vecās dzīves ārā lauzdamās un nespēdama vēl jaunā gaismā atrast sev stāvokli, ar tūkstoš taustekļiem vēl pie vecā turēdamās un tā mūžīgās pretrunās svaidīta,*” iedegas, top spilgtāka un kļūst par ugunsgrēku, līdz oglei sadedzinot sevi un citus.
Sakausējot mūsu kultūras mantojumu un šodienas realitāti, izrādes radošā komanda pulsējoša bīta pavadībā aicina gaismas un tumsas šķilto dzirksteļu mirdzumā meklēt ceļu viņpus duālistiska pasaules redzējuma un nepārtraukta progresa idejas.