Kā? Tev nav neviena dzintara? Iepleta acis kurmis tik platas kā kniepadatas galviņa.
“Tad nāc man līdzi”, teica kurmis. “Tev gan tādas šķidras uzacis” viņš paskatījās manī. “Piesien zob birstītes virs plakstiņiem ,citādi smiltis irs acīs”. Un pamājis man ar ķepu, pazuda alā.
Līdām, līdām, līdz ielīdām tādā kā istabā, kā zālē. Tur strādāja daudz kurmju. Visas sienas bija tīra dzintara, kurmji lauza to no sienām ārā, virpoja, slīpēja, vīlēja un urba.
Paši dzintara maitātāji kurmji arī bija izgreznojušies dzintarā, kur un kā vien varēdami. Cits bija pieskrūvējis sev dzintara ausis, viens ielicis mākslīgo dzintara aci un bolīja to uz visām pusēm, lai citi arī redz.
Te visus dzintarus pataisa plikus, norauj tiem kamzolīšus un pataisa visus vienādus. Tur taisīja arī zābaksmēra bundžiņas no dzintara un pelnu traukus. Es teicu, ka tam visam, nu gan dzintars nav radīts. Un kas to visu tā dara? Un kam tas viss vajadzīgs?
“Muļķīgajiem” teica kurmis. “Un muļķīgie taisa. Muļķīgie muļķīgajiem”.