Šodien es norāvu viņai krelles. Pārrāvu un tās izbira zālē. Nevaru skatīties, kā viņa tās sargā, bet katru dienu kāds sadauza pa odziņai vien. Viņa izliekas, ka to neredz: tikai sargā diedziņu.

Varbūt negrib redzēt. Jo krelles ir viņas ticība – savam skaistumam, mīlestībai un citu skaistumam. Tāpēc viņa sargā.

Bet sargā tikai diedziņu. It kā diedziņā būtu ticība, ne pašās zīlītēs.

Kamēr viņa sargā diedziņu, zīlītes pa vienai vien kāds nokož, salauž, sadauza.

Kad būs nokostas visas, viņai paliks tikai diedziņš.

Nevienam neesmu teicis, kas viņa man ir. Arī viņai ne.

Sāp krellītes, kas pazūd pa vienai un nemaz nesāp diedziņš.

Šodien es pārrāvu viņai krelles un tās izbira pa zāli.

Viņa visu laiku domā, ka es viņu neieredzu.

Audiogids