Kādu nakti pilsētā ienāca mežs. No sākuma cilvēki nesaprata, ko tas nozīmē – pa visām ielām uz Rīgas centru skrēja aizelsusies benzīna smaka un sauca pēc glābiņa. No visām pilsētas pusēm šurpu nākot zaļa migla, tā smaržojot pēc īsta meža un visām smakām no tādas miglas kļūstot nelabi.
No meža uz centru bēga arī trokšņi. Mašīnu rēkoņa un tramvaju grabēšana, dzelzs āmuru dauzīšanās, visādas klaboņas un dauzīšanās. Šņākoņa pūta visās caurulēs, kādas tik pagadījās, piemēram, pie māju stūriem ūdens noteku caurulēs.
Bet mežs nāca arvien tuvāk.
Sētniece pamodās pirmā – ielas laistīt – un no brīnumiem nezināja, ko darīt: slotas kātam auga mazi zariņi! Un pati slota bija salapojusi!