Vēja Zvana skulptūras autore ir tēlniece Inta Berga, un šo simbolisko Vēja Zvanu atklāja 2007. gadā. Astoņi vēja zvani simbolizē astoņus gadsimtus Siguldas vēsturē.
Laika atskaite tiek sākta 1207. gadā, tātad, 13. gadsimtā, kad lībiešu pārvaldītās zemes sadalīja Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis. Šajā gadā ordeņa mestrs Venno uzsāka Siguldas pils celtniecību. Gaujas ielejas pretējā krastā tika uzceltas arī Krimuldas un Turaidas pilis. Tās cēla vietējie lībiešu amatnieki un zemnieki, kuri bija kļuvuši par atkarīgiem cilvēkiem savā tēvu zemē. Šīs trīs pilis celtas ģeogrāfiski izdevīgās vietās, lai no katras pils varētu pārredzēt divas pārējās.
14. gadsimtā Siguldā joprojām saimnieko Livonijas ordenis, tiek veikta pils pārbūve, to no sākotnējā kastellas tipa pārbūvējot par konventa tipa celtni. Pie pils pamazām sāk izvietoties tirgotāju mītnes un citas ēkas.
15. gadsimta rakstos Sigulda pirmoreiz tiek dēvēta par pilsētiņu. Pareizāk sakot, tā bija tirgotāju un amatnieku apmetne, kas aizņēma teritoriju starp tagadējo Siguldas baznīcu un Siguldas pilsdrupām. Pilsētiņai nebija lielas stratēģiskas nozīmes, tā kalpoja par vietējas nozīmes centru. Pie tam – Siguldu toreiz nemaz vēl nesauca par Siguldu – rakstos tiek norādīts Zēgevoldes vārds.
16. gadsimts Siguldai atnes lielas pārmaiņas. Pilsētu veselas divas reizes noposta krievu karaspēks. Pēc Livonijas kara Vidzeme kļūst par Polijas – Lietuvas īpašumu un tiek iekļauta Pārdaugavas hercogistē. Sigulda bija Cēsu vaivadijas Siguldas stārastijas centrs. Pēc kara pilsētiņai izdevās atdzimt – saglabājušās precīzas ziņas par pils un pilsētiņas izskatu, ēkām, ļaudīm, kas tur saimniekojuši.
16. un 17. gadsimta mija iesākās ar nemieriem un pārmaiņām – sākas poļu – zviedru karš, kam beidzoties, Vidzeme uz 100 gadiem nokļuva Zviedrijas sastāvā.
17. gadsimtā notika lielas pārmaiņas muižniecībā – Siguldas muiža tāpat kā daudzas citas tika atsavināta muižniekam un nonāca valsts jeb kroņa pārraudzībā. Reducētās muižas zviedru valdība iznomāja muižniekiem, tie, savukārt, ieguva peļņu, ievācot nodevas un nodarbinot zemniekus klaušu darbos.
Pats 18. gadsimta sākums atkal Siguldai nes karu – viena otrai pretim stājas Krievija un Zviedrija, vēsturē šo laiku zinām kā Ziemeļu karu. Karš Siguldas novadu pamatīgi pārmaina, tiek postītas gan muižas, gan zemnieku mājas, iedzīvotāji tiek aizvesti gūstā. Seko Lielais mēris, dzīvi paliek vien ceturtā daļa kādreizējo novada iedzīvotāju. Pēc Ziemeļu kara Vidzeme iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Dzīve lēni, bet atjaunojās – tukšajās sētās atgriezās aizbēgušie, taču vietējo iedzīvotāju dzīves mainījās, jo kaimiņu tukšajās sētās uz dzīvi apmetās ienācēji no Kurzemes un Igaunijas. Siguldas muiža nonāk karavadoņa Pētera fon Lasī rokās, vēlāk mantinieki to pārdod, līdz dažādu darījumu un mantojuma tiesību ceļā muiža nonāk fon Borhu dzimtas īpašumā.
19. gadsimts un īpaši tā otrā puse tolaik mazapdzīvotajai Siguldai ir īpašs uzplaukuma laiks. Tā aizsākumi cieši saistāmi ar Kropotkinu dzimtas saimniekošanu. Siguldas muižnieks slēdza pirmos zemes izpirkšanas līgumus ar zemniekiem. Gadsimta beigās sāka veidoties pagasta sabiedriskā dzīve, tika dibinātas pirmās biedrības, pieauga iedzīvotāju pašapziņas un turības līmenis. Kā īpašs notikums Siguldā 19. gadsimta vidū atzīmējama Krievijas cara II viesošanās. Par godu cara vizītei Siguldā veica dažādus labiekārtošanas darbus – pirmais koka tilts pār Gauju gan nav saglabājies, bet es aicinu Jūs apmeklēt Serpentīna ceļu un Ķeizara krēslu – senās cara vizītes lieciniekus!
19. gadsimta beigās Siguldas vārti tika atvērti apmeklētājiem – pēc dzelzceļa līnijas atklāšanas pilsēta kļuva viegli un ērti sasniedzama atpūtniekiem un vasarniekiem, kas jo lielā skaitā ieradās no Rīgas. Tā laika avīzes raksta, ka Kropotkini pat izmantojuši pazīšanos un sakarus, lai panāktu dzelzceļa līnijas būvi caur Siguldu nevis caur Allažiem, kā tas bijis paredzēts projektā. Šai laikā uzplaukst vasarnīcu celtniecība, atpūtniekus pa apkārtni izvadā ormaņi, Sigulda tiek plaši reklamēta Krievijas izdevumos, kas tūristu pieaugumu tikai veicina, un jau 20. gadsimta sākumā Sigulda līdzās Jūrmalai un Ogrei izveidojas par iecienītu kūrortu.
Diemžēl jau iesākto Siguldas izaugsmi izjauca Pirmais pasaules karš. Pilsētiņas dzīvesprieks apsīka, bija sagrauts daudz ēku, interese par Siguldu kā atpūtas vietu mazinājās.
Pēc Otrā pasaules kara dzīve atkal mainījās. Izvērtās pilsētas apbūve un Sigulda tika labiekārtota. Atdzima Sigulda kā tūrisma centrs, un par neatņemamu katras ģimenes un klases ekskursiju rudenī kļuva zelta lapu brauciens.
20. gadsimts ir dinamisku pārmaiņu laiks – padomju varas gadus ar dziesmotu atmodu nomaina atjaunotā Latvijas Republikas neatkarība. Turaidā kā simbols latviešu tautas spēkam un kultūrai tiek dibināts Dainu kalns, Siguldas pils tornī atkal paceļas sarkanbaltsarkanais karogs. Kādreizējie īpašnieki atgūst savus īpašumus, viena pēc otras darbu uzsāk aktīvās atpūtas un sporta centri – slēpošanas trases. Iestāšanās Eiropas Savienībā paver iespējas jaunam tūristu pieplūdumam.
2007. gadā Sigulda ar krāšņām svinībām svin savu astoņsimto dzimšanas dienu un droši iesoļo devītajā gadu simtenī. Uz svētkiem ielās iznāk vietējie siguldieši, ciemos sabrauc radi un draugi no visas Latvijas un ārvalstīm. Prieks, līksmība un gaviles, lepnums par savu pilsētu, savu Siguldu – tas viss atmirdz svinētāju acīs.