Muiža radusies, mestriem Pletenbergam, Galēnam un Brigenejam 1498.-1540. gados dāvinot zemes gabalus kādai Akerstofu ģimenei. Akenstakas muiža bija viena no desmit Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa Mālpils draudzes muižām. Tās latviskais nosaukums visticamāk ir pirmo īpašnieku Akerstafu dzimtas vārds, kas latviešu valodā ir ticis mazliet "pielabots".
Muižas vēsture
15.-16.gs.
Tagadējais apdzīvotās vietas nosaukums saglabājies no Akenstakas muižas nosaukuma (tolaik – Klingenberg, tulk., skaņais kalns), kas šeit izveidojās Livonijas ordeņa mestriem Pletenbergam (Plettenberg), Brigenejam (Brüggenei) un Gālenam (Galen), laikā no 1498. -1540.g., izlēņojot kādai Akerstafu (Ackerstaff) ģimenei 6 arklus zemes Nītaures (Nitau) pusē, 2 arklus zemes, kroga vietu un dārzu iepretim Mālpilij (Lemburg), un Klausam Zudenam (Suden) reiz piederošo siena pļavu ar 4 arklus lielo saimniecību. Akenstakas muiža bija viena no desmit Vidzemes guberņas, Rīgas apriņķa Mālpils draudzes muižām, un tās latviskais nosaukums, visticamāk, ir pirmo īpašnieku – Akerstafu dzimtas vārds, kas latviešu valodā ir ticis pielabots.
17.gs.
Muiža Akerstafu dzimtai pieder 198 gadus. Tad nomainās piecas Akerstafu paaudzes, līdz 1696.gadam, neatstājot vīriešu kārtas mantinieku, mirst asesors (tiesneša palīgs) Bengts Akerstafs, un muiža nonāk viņa znota – apgabaltiesneša Justa Palmenberga (Palmenberg) rokās.
18.gs.
Gadsimta sākumā Vidzemē plosās mēris. No 75 muižas ļaudīm izdzīvo tikai pieci. 1742.gadā muižu iegādājas generālsuperintendanta sieva Marta Hedviga fon Briuninga (Bruining), bet 1780.gadā muiža nonāk Buku (Suddenbach) muižas īpašnieka – rotmistra Salomona johana fon Gersdorfa (Gersdorff) īpašumā. Gersdorfs muižu apvieno ar blakus esošo Mūra pusmuižu (Muremoise, Rodenhof), ko par 10 000 dālderiem bija iegādājies no landrāta Fridriha Vilhelma fon Taubes. 1798.gadā īpašums par 20 000 dālderiem tiek ieķīlāts bijušajam apgabala tiesnesim Fridriham Nikolajam (Nicolai).
19.gs.
1837.gadā īpašumu iegādājās Karolīna fon Tīzenhauzena (Tiesenhausen), kas 25 gadus vēlāk, muižu ar 248 ļaudīm par 40 000 rubļiem cedē savam dēlam. Ap 1886.gadu muiža nonāk Kniediņu (Kaltenbrunn) muižas īpašnieka, Vidzemes bruņniecībā imatrikulētas baltvācu muižnieku un tirgotājudzimtas pārstāvja – Ernsta fon Blankenhāgena (Blanckenhagen) rokās. Šajā laikā Akenstakā tiek iekopts parks, darbojas dzirnavas, brūzis, pienotava, ķieģeļu ceplis, kokzāģētava un skola ar vienu klasi. Uz muižas ēkām ūdens tiek pievadīts pa ozolkoka cauruļu sistēmu. lenesīgi ir Auzu, Egļu, Zirnīšu krogi, un sadarbība ar Ernsta vecākiem Allažu muižā, kur ražo «Allažu ķimeli». 1888.gadā muižas zeme ir trešā vērtīgākā draudzē. Muižā dzimst trīs no barona četriem bērniem – Kurts Eduards Gotlībs (1887), Herberts Heinrihs (1892) un Hariete Izabella (1902).
20.gs.
1905.gadā kungu pili nodedzina nemiernieki, jauno namu būvē citā vietā, daudz pieticīgāku. Sākoties I Pasaules karam, muižā uzturas un nocietinājumus veido Peterhofas dragūnu pulki. Barons pārdod labību,lopus, inventāru un bēg. 1918.gadā izpostīto muižu pārņem Ernsta dēls – Kurts. 1920.gadā muižas zemi (1410 ha) nacionalizē un sadala 90 saimniecībās. Muižas centrs tiek dzejniekam K. Jēkabsonam un komponistam A. Kalniņam. Ulmaņlaikos šeit ražo sviestu eksportam, dibina biedrības, notiek gadatirgi. Pārmaiņas ienes II Pasaules karš. Sākas bēgļu gaitas, tad izsūtīšana, dramatiskās Mores kaujas, vēlāk kolhozu – «Jaunā Dzīve» un «Draudzība» laiks, kad muižas ēkas cieš no kolhoznieku vandālisma un vienaldzības.
21.gs.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās 9 no muižas kompleksa ap 28 ēkām. Mūra pusmuiža zudusi pilnībā, bet muižai reiz piederošās mājas – Rūtiņi, Kalna Kalnciemi, Mestri, Kalna Mežakas, Kalna Šķeisteni, Tautas, Pitņi, Kateni, Knauķi, Uspīļi, Akenstaka, Ruļļi un Peļņi pastāv vēl šodien.
21.gs. sabiedriskā dzīve ir koncentrējusies Mores pagasta centrā, un pamazām nebūtībā ejošā muižas ēku daļa un parks ir privātīpašums.
Avots: Akenskatas muižas informatīvais stends, kas izvietots Siguldas novada Mores pagasta, Akenstakā. Teksta autore – Marika Celma.