2007. gadā atklātais Spieķu parks ir veltījums Siguldas populārākajam suvenīram - spieķim. Liecības par spieķiem atrodamas jau 19.gadsimtā izdotajos ceļvežos, kuros teikts, ka "pastaigai pa Siguldas gravām lieti noderēs spieķis, ko var iegādāties no kāda zēna". Lai arī praktiskas vajadzības pēc tā vairs īsti nav, Siguldas spieķītis joprojām nav zaudējis savu popularitāti kā suvenīrs. Siguldas pils kompleksā atvērta Spieķu darbnīca, kurā iespējams vērot spieķu izgatavošanas procesu,kā arī pašiem piedalīties suvenīra radīšanā.
Spieķu darināšanai Siguldas apkārtnē ir vairāk kā divsimt gadu sena vēsture. Jau 19. gadsimtā izdotajos ceļvežos teikts, ka „pastaigai pa Siguldas gravām lieti noderēs spieķis, ko var iegādāties no kāda zēna.” Sākotnēji spieķu izgatavošana bijusi pavisam vienkārša – taisnai lazdas vai krūkļa nūjai nomizots un izliekts viens gals – rokturim. Pārējā spieķa daļa palikusi nemizota. 20. gadsimta sākumā, kad Sigulda attīstījās par pansiju un vasarnīcu centru un pastaigas pa Siguldas muižas īpašnieka kņaza Kropotkina ierīkotajām tā sauktajām Alpu takām kļuva īpaši populāras, spieķu izgatavošana un pārdošana kļuva par nozīmīgu peļņas avotu vietējiem zemniekiem.
Siguldā suvenīrspieķus pirkuši gan jauni puiši, gan kungi gados. Spieķus iegādājās pat jaunas dāmas, jo vēlējās nofotografēties ar tiem „par piemiņu”. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tauta kļuva turīgāka un dzimtās zemes apceļošana tika īpaši veicināta, brīvdienu izbraucieni uz Siguldu bija īpaši populāri, un pieprasījums pēc spieķiem pieauga. To izgatavošanā iesaistījās arvien vairāk amatnieku, kuri spieķus izgatavoja pēc īpašas metodes. Spieķus izgatavo no lazdas, kadiķiem, krūkļiem, vītoliem, ievām – koku sugām, kuras ir pietiekami lokanas, lai tās liecot varētu iegūt spieķa rokturi. Vispirms kokus sutina, pēc tam to galus mizo un apliec ap speciālu koka formu un nostiprina. Kad koks ir izkaltis, to noņem no formas un rotā – iededzina rakstus, krāso un beigās nolako. Senāk sautēšana, mizošana, pulēšana un spieķa liekšana bija vīriešu darbi, bet rakstu iededzināšanu, krāsošanu un lakošanu veica sievietes un pusaudži. Katra meistara goda lieta bija izrotāt spieķus raibus un interesantus.
Pēc Otrā pasaules kara, padomju varas gados, tūrisms piedzīvoja atdzimšanu, un spieķu darināšana atkal vērtās plašumā. Spieķi kļuva krāsaināki, to krāsošanai izmantoja veikalos dabūjamo tinti sarkanā, zilā, zaļā un melnā krāsā. Zilā krāsa īsti neguva popularitāti, melnā bija panākama ar dedzināšanu, tāpēc palika tikai sarkanā un zaļā. Ar speciālu rīku – kāsi – tika iededzinātas latviešu etnogrāfiskās rakstu zīmes un to kombinācijas. Spieķus rotāja skujiņas, līkloči, saulīte, punktiņi, dažādās rombu kombinācijas, Siguldai raksturīgie „zāģa zobi”, „tauriņš”, „vabole” un „velna galvas” zaru vietās.
Spieķu meistarošana ir paaudzēs nodots un pārmantots amats, ar to savulaik nodarbojušās veselas dzimtas. Pateicoties tam, arī šodien par piemiņu Siguldas apciemojumam jūs mājās varēsiet aizvest šīs vietas raksturīgāko suvenīru – spieķi.