Siguldas Jaunās pils vēsture
11.–13. gadsimtā Siguldas apkārtnē valdīja Gaujas lībieši, kas pilskalnu virsotnēs veidoja koka nocietinājumus. Pirmo mūra ēku Zobenbrāļu ordenis uzcēla 1207.–1209. gadā. 17. gadsimta sākumā Poļu– zviedru karu laikā Livonijas ordeņa pils tika nopostīta, un pils teritorija pārtapa par lēņu muižu, kas 18. gadsimtā iekļāvās Vidzemes guberņā.
1780. gadā muiža nonāca Borhu dzimtas īpašumā. 1867. gadā Aleksandra Borha meita Olga kļuva par kņaza Dmitrija Kropotkina sievu, un Olgas pūrā bija Siguldas muiža. Laulībām sekoja Kropotkinu vasaras rezidences – Siguldas Jaunās pils – būvniecība no 1878. līdz 1881. gadam. Būvdarbus vadīja būvmeistars Jānis Meņģelis no Cēsīm un “Jaundreļļu” saimnieks Pēteris Kūlis. Darbos iesaistīja vietējos amatniekus, kā arī izmantoja materiālus no tuvējās apkārtnes. Kņaziene Olga Kropotkina kā Siguldas patronese panāca, ka dzelzceļa līnija Rīga–Pleskava šķērso pilsētu un tiek izveidots kūrorts, atbalstot tūrisma objektu un naktsmītņu attīstību. 1893. gadā Olgas dēls kņazs Nikolajs Kropotkins pārņēma pils un tās teritorijas pārvaldību, kā arī turpināja mātes iesākto, izveidojot bobsleja un kamaniņu trasi, minerālūdens ražotni un veicinot autotūrismu.
Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā Siguldā atradās frontes līnija starp Vācijas un Krievijas armiju, un pils tika izlaupīta. Latvijas neatkarības pasludināšanai sekoja agrārā reforma, un 1922. gadā Kropotkinu dzimta zaudēja īpašuma tiesības uz pili. Valdība pili piešķīra Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai, kas 1923. gadā uzsāka ēkas atjaunošanu – ierīkoja pansiju, pasākumu telpas un atpūtas kompleksu. 1934. gadā pils nonāca Latvijas Preses biedrības īpašumā, un 1937. gadā pēc arhitekta Alfrēda Birkhāna izstrādātā projekta noritēja kapitāla pils pārbūve. Neilgi pēc Latvijas okupācijas pils kļuva par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes – padomju Latvijas valdības – atpūtas namu, bet 1953. gadā par LPSR arodbiedrību Centrālās padomes sanatoriju.
Pēc neatkarības atgūšanas pils apsaimniekošanu 1993. gadā uzsāka Siguldas pilsētas pašvaldība, izmantojot to administrācijas vajadzībām, bet 2003. gadā pils kļuva par Siguldas novada pašvaldības mājvietu. No 2017. līdz 2021. gadam Siguldas novada pašvaldības vadībā noritēja pils restaurācija. Tika atjaunots 1937. gadā izveidotais interjers, apdare un fasādes, saglabājot nesošās konstrukcijas un ēkas plānojumu. Pārbūves laikā pils tornī izbūvētas kāpnes, kas savieno pirmo stāvu ar pagrabstāvu. Pēc restaurācijas pilī iekārtota ekspozīcija par pils vēsturi.
Rakstnieku pils
Siguldas vēsturē izceļas 20. gs. 20.–40. gadi, kad Jaunā pils ieguva atpazīstamību kā Rakstnieku pils, piesaistot Siguldai Latvijas inteliģences un radošo aprindu uzmanību. Pilī jau kopš muižnieku laikiem bija viesojušās dažādas prominences, taču īpašu slavu tai piešķīra ievērojamu kultūras darbinieku rīkoti literāri vakari, balles, saieti, kongresi un jubilejas. Vasarās Latvijas literāti pili izmantoja atpūtai un uzkavējās pansijā ilgāku laiku.
Pilī viesojušies pazīstami latviešu rakstnieki, tostarp Kārlis Skalbe, Aleksandrs Čaks, Jānis Akuraters un Rainis. Jauno pili bija iecienījuši ne tikai literāti – tajā viesojies ārlietu ministrs Vilhelms Munters, avīzes “Jaunākās Ziņas” izdevēja Emīlija Benjamiņa, teātra dīva Lilija Štengele un citi.
Jaunās pils interjers
Siguldas Jaunā pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, ko pēc arhitekta Alfrēda Birkhāna veiktā pārbūves projekta 1937. gadā uzskatīja par krāšņāko Rakstnieku pili Eiropā. 1937. gada pārbūves projekta laikā pilī tika izveidots unikāls nacionālā romantisma interjers, kas saglabāts līdz mūsdienām un restaurēts laikā no 2017. līdz 2021. gadam.
1937. gada pārbūvi ar valsts finansējumu un ziedojumiem organizēja Preses biedrība. Pārbūvi veica inženiera Hermaņa Liepiņa uzņēmums, kas 1936. gadā Jūrmalā uzbūvēja Ķemeru sanatoriju.
Pils interjeram augstvērtīgumu piešķīra latviešu mākslinieki – Niklāvs Strunke, Vilis Vasariņš, Pēteris Teodors Ozoliņš, Kārlis Sūniņš, Ludolfs Liberts, Elerts Treilons. Siguldas Jaunās pils greznais interjers 20. gs. 30. gados ar unikāliem koka panelējumiem un griestu dekoriem, pēc A. Birkhāna pārbūves projekta.